Ozona slāņa aizsardzība pasaulē

 

Ozona slāņa aizsardzības sākums

Ozona slāņa aizsardzība pasaulē aizsākās neilgi pēc tam, kad zinātnieki atklāja hlorfluorogļūdeņražu spēju noārdīt ozonu, taču sākotnēji tā bija galvenokārt pasīva, proti, vērsta uz padziļinātu ozona slāņa noārdīšanās procesu izpēti un mutiski paustiem nodomiem novērst ozona slāņa noārdīšanās cēloņus. Taču pēc t.s. „ozona cauruma” atklāšanas 1985. gadā ozona slāņa aizsardzība kļuva par vienu no pasaules sabiedrības prioritātēm.

Vīnes konvencija „Par ozona slāņa aizsardzību”

1985. gada 22. martā tika pieņemta Vīnes konvencija “Par ozona slāņa aizsardzību”, kurā konvencijas dalībvalstis vienojās par nepieciešamību veikt sistemātiskus un fundamentālus ar ozona slāni saistītus pētījumus, iekļaut likumdošanā prasības ozona slāni noārdošo vielu emisiju samazināšanai un likvidēšanai, kā arī izveidot speciālu starptautisku institūciju ozona slāņa aizsardzības veicināšanai un koordinēšanai – Ozona sekretariātu.

Monreālas protokols „Par ozona slāni noārdošajām vielām”

1987. gada 16. septembrī tika pieņemts Vīnes konvencijas “Par ozona slāņa aizsardzību”  Monreālas protokols „Par ozona slāni noārdošajām vielām”, kas vēlāk vairākas reizes tika arī grozīts un papildināts:

     - 1990. gadā t.s. Londonas grozījumi;

     - 1992. gadā t.s. Kopenhāgenas grozījumi;

     - 1997. gadā t.s. Monreālas grozījumi;

     - 1999. gadā t.s. Pekinas grozījumi.

Protokols nosaka pasākumus un termiņus, kādos attīstītajām un attīstības (jaunattīstības) valstīm jāsamazina un jāpārtrauc tā pielikumos nosaukto ozona slāni noārdošo vielu (kopā – 96 vielas) ražošana, patēriņš, imports un eksports, kā arī termiņus, kādos jāveic šo vielu izņemšana no saimnieciskās aprites. Būtiska Protokola īstenošanas daļa ir arī Monreālas protokola Dalībvalstu sanāksmju laikā pieņemtie lēmumi, kas papildina un precizē Protokola prasības, kā arī Daudzpusējais ieguldījumu fonds, kas attīstības valstīm sniedz finansiālu atbalstu Protokola prasību izpildē (fonda rīcībā esošos līdzekļus veido pasaules attīstīto valstu ikgadējie maksājumi).

Līdz šim Protokola sākotnējo redakciju ir ratificējušas 190 pasaules valstis (Protokolu nav ratificējušas 5 valstis, t.sk., Irāka, Andora, Sanmarino, Vatikāns un Timora), taču daudzas valstis nav ratificējušas visus vai dažus Protokola grozījumus, piemēram, Monreālas protokola Pekinas grozījumus ir ratificējušas tikai 94 pasaules valstis.

Ozona slāņa aizsardzības nozīme

Saskaņā ar zinātnieku aplēsēm, ja nebūtu Monreālas protokola un netiktu veikti pasākumi ozona slāņa aizsardzībai, ozona slāņa noārdīšanās 2050. gadā zemeslodes ziemeļu daļā būtu sasniegusi vismaz 50 %, bet dienvidos 70 %. Zemi sasniedzošais ultravioletais starojums zemeslodes ziemeļu daļā būtu dubultojies, bet dienvidos – četrkāršojies. Atmosfērā emitēto ozona slāni noārdošo vielu apjoms būtu palielinājies 5 reizes. Pārmērīgais ultravioletais starojums būtu izraisījis vairāk nekā 20 milj. saslimšanas gadījumus ar vēzi, 130 milj. saslimšanas gadījumus ar acs kataraktu utt.

Pašlaik Monreālas protokola ietekmē gandrīz visām tehnoloģijām, kurās izmanto ozona slāni noārdošās vielas, ir atrastas alternatīvas, un šo vielu ražošana, tirdzniecība un lietošana strauji samazinās. Piemēram, 1986. gadā pasaulē tika patērētas aptuveni 1 100 000 tonnas hlorfluorogļūdeņražu, bet 2001. gadā kopējais patērēto hlorfluorogļūdeņražu daudzums bija tikai aptuveni 110 000 tonnas. Kā sekas tam, ozona slāņa noārdošo vielu koncentrācijas atmosfēras zemākajos slāņos samazinās un sagaidāms, ka tuvākajos gados tās sāks samazināties arī atmosfēras augstākajos slāņos, t.sk., stratosfērā (10 – 50 km augstumā), kurā atrodas ozona slānis. Zinātnieki prognozē, ka, ja tiks ievēroti pašreiz īstenotie pasākumi ozona slāņa aizsardzībai, aptuveni 2060. gadā ozona slānis varētu būt atjaunojies un tā “biezums” būtu tuvu normālajam.