Dzeramā ūdens analīzes

Kvalitatīvs dzeramais ūdens ir dzidrs ar patīkamu garšu un smaržu. Tas ir ir tīrs, svaigs un caurspīdīgs. Ūdens ir bez acīmredzamiem piemaisījumiem. Savukārt sliktas kvalitātes dzeramais ūdens var kļūt cilvēkam bīstams, ja tas satur slimības izraisošus mikrobus un citas vielas, kas varētu kaitēt cilvēka veselībai.

Dzeramā ūdens kvalitāti nosaka 2017.gada 14.novembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 671 „Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” (stājas spēkā 17.11.2017.). Noteikumi attiecas uz virszemes un pazemes ūdeni, kas neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, uztura pagatavošanai, izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai, kā arī izmantošanai pārtikas ražošanā – apstrādē, pārstrādē, konservēšanā – neatkarīgi no piegādes veida – pa ūdensvadu, cisternās vai fasējumā.

VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (LVĢMC) Laboratorija piedāvā noteikt nepieciešamos analīžu parametrus:

• pH
• elektrovadītspēja
• garša
• smarža
• duļķainība
• krāsainība
• amonija joni, NH4
• koliformu baktērijas Escherichia coli

Papildus nosakāmie rādītāji dzeramajam ūdenim (no akas, spices vai urbuma):

• dzelzs saturs, Fe (ja ūdens ir brūnganā krāsā vai pēc stāvēšanas izkrīt brūnganas nogulsnes),
• cietība (ja uz mājsaimniecības iekārtām izgulsnējas baltas nogulsnes),
• mangāns, Mn (brūni melni nosēdumi),
• sulfātjoni (nepatīkama ūdens garša),
• permanganāta indekss jeb oksidējamība.

pH ūdens šķīdumos pH var mainīties no 0 līdz 14. Pilnīgi tīram ūdenim pH ir 7 un tas ir neitrāls. pH zem 7 nozīmē ka vide ir skāba, virs 7 - ka sārmaina. Pieļaujamā pH koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 6,5-9,5 vienības.

Elektrovadītspēja ir fizikāls lielums, kas raksturo materiāla ķermeņa spēju vadīt elektrisko strāvu. Tīrs ūdens elektrisko strāvu nevada. Jo vairāk ūdenī ir izšķīduši sāļi vai cita veida savienojumi, jo lielāka ir elektrovadītspēja. Pieļaujamā elektrovadītspēja dzaramajā ūdenī ir 2500 µS cm-1.

Garšas, smaržas un krāsainības rādītājiem ūdenī jābūt pieņemamiem patērētājiem un bez būtiskām izmaiņām. Nepatīkama garša, smarža un vizuāli novērojama ūdens krāsainība liecina par dzeramā ūdens problēmām.

Duļķainība nedrīkst pārsniegt 3,0 NTU.

Amonija joni, NH4 koncentrācija nedrīkst pārsniegt 0.50 mg/l. Ja pieļaujamais rādītājs ir pārsniegts, tad dzeramam ūdenim var pasliktināties smarža un garša. Paaugstināts amonija daudzums ūdenī norāda uz iespējamo bakteriālo, notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu (īpaši akās un seklos urbumos). Iespējams nepareizi izvēlēta ūdens ieguves vieta.

Koliformu baktērijas Escherichia coli liecina par mikrobioloģisko (cilvēka veselībai kaitīgie mikroorganismi) piesārņojumu ūdenī. Dzeramajā ūdenī, lai tas būtu nekaitīgs cilvēka patēriņam, nav pieļaujama koliformu E.coli klātbūtne. Ja dzeramajā ūdenī ir atklāta neatbilstība pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem, tad jāizvairās no ūdens lietošanas pārtikā vai ūdens pirms dzeršanas ir jāvāra.

Dzelzs saturs, Fe klātbūtne normas robežās dzeramajā ūdenī nav kaitīga, taču paaugstināta dzelzs koncentrācija sākot ar 0.3 mg/l izsauc izmaiņas ūdens garšā un izskatā, veicina arī ūdensapgādes tīklu cauruļu koroziju un rada apstākļus specifisku baktēriju augšanai. Gruntsūdenī, kuri nesatur skābekli, dzelzs atrodas izšķīdušā veidā un neietekmē ūdens ārējo izskatu (dzidrumu, caurspīdīgumu). Taču nonākot saskarē ar gaisa skābekli vai kādām citām oksidējošām vielām (piemēram, hloru) veidojas dzelzs savienojums, kurš ūdenī ir nešķīstošs (trīsvērtīgais dzelzs hidroksīds) un izgulsnējas ūdenī kā sarkanbrūnas daļiņas (rūsas krāsā).

Cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajā kā katlakmens. Šādu ūdeni veļas mazgāšanai, nepieciešams lielāks daudzums mazgāšanas līdzekļu. Paaugstināta ūdens cietība var ietekmēt ūdens garšu.

Ja Mangāns (Mn)  koncentrācija ūdenī nav lielāka par 0.05 – 0.2 mg/l, tas ir lietojams patērētājiem. Problēmas sākas, ja tā koncentrācija ir lielāka par 0.1 mg/l, parādās izmaiņas ūdens garšā, krāsā un smaržā. Veidojas brūni melni nosēdumi. Latvijā noteiktā Mn maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī – 0.05 mg/l.

Sulfātjonu, SO4 maksimāli pieļaujamā sulfātu koncentrācija dzeramajā ūdenī – 250 mg/l. Palielināta sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī (>250 mg/l) var piešķirt ūdenim nepatīkamu piegaršu, kā arī samazināt ūdens dezinfekcijas efektivitāti.

Permanganāta indekss raksturo vispārējā organiskā piesārņojuma līmeni. Maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī – 5,0 mg/l.

Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības:

Ķīmisko parametru testēšanai jāuzpilda papildus tīrs trauks, piemēram, 1,5 l tīra plastmasas pudele.

Paraugs mikrobioloģisko parametru testēšanai (Zarnu enterokoki, Kultivētu mikroorganismu koloniju skaits, Pseudomonas aeruginosa, Koliformas, Escherichia coli) jāpiegādā atsevišķā pudelē – vēlams sterilā pudelē vai maisiņā, bet ja nav tādas iespējas, tad tīrā dzeramā ūdens plastmasas pudelē (Koliformas, Escherichia coli noteikšanai – 0,5 l; ja jānosaka vairāki mikrobioloģiskie parametri, tad – 1 l).

Paraugus var nogādāt LVĢMC Laboratorijā (Rīgā, Maskavas ielā 165. Tālr.67751409)