Pazemes ūdeņi

Pazemes ūdeņi ir pats galvenais dzeramā ūdens apgādes avots Latvijā. Dzeramā pazemes ūdens potenciālie ekspluatācijas resursi tiek vērtēti 4690,7 tūkst.m3/dienn.

Latvija ir labi nodrošināta ar izpētītiem un prognozētiem pazemes ūdeņu krājumiem. Visi aktīvās ūdensapmaiņas horizonti satur infiltrogēnos ūdeņus, kas veidojas, pateicoties atmosfēras nokrišņu infiltrācijai. Šo ūdeņu kvalitāte un ūdeni saturošo iežu sastāvs nosaka pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu. Latvijā dominē hidrogēnkarbonātu kalcija tipa ūdeņi ar mineralizāciju 0,3-0,4 g/l. Pazemes ūdeņu kvalitāte, kopumā, atbilst dzeramā ūdens prasībām. Izņēmums ir dzelzs, kura koncentrācijas parasti ir 0,5-1,5 mg/l, atsevišķos gadījumos - līdz 8 mg/l. Atsevišķos rajonos problēmas rada arī daži citi parametri:

• cietība un relatīvi augsts sulfātjonu saturs rajonos, kur izmantojamos ūdens horizontus pārsedz ģipsi saturoši nogulumi (Daugavas-Pļaviņu ūdens kompleksā Latvijas centrālajā un rietumu daļās). Šādu ūdeņu mineralizācija var sasniegt 3 g/l. Savukārt sulfātu kalcija ūdeņi ar mineralizāciju līdz 0,9 g/l un sulfātu saturu līdz 400 mg/l tiek izmantoti Liepājas un Jūrmalas ūdensgūtnēs;
• paaugstināta mineralizācija atsevišķos ūdens horizontos vai lokālās zonās, kur tā pārsniedz 1 g/l. Tā ir novērota tektonisko lūzumu zonās, kur norisinās augšupejoša sāļo ūdeņu filtrācija no dziļajiem horizontiem;
• paaugstināts amonija saturs ūdeņos lokālos iecirkņos, piemēram, Valdemārpils apkaimē.

Gruntsūdeņu kvalitāte, izņemot atsevišķus gadījumus (piemēram, Rīgas pilsētas ūdensgūtnes “Remberģi” un “Zaķumuiža”), ir sliktāka kā artēziskiem jeb spiedūdeņiem. Kvartāra nogulumu ūdeņiem raksturīgs paaugstināts organisko vielu un parasti arī dzelzs saturs kā arī augsta oksidējamība, un bieži, salīdzinot ar artēziskajiem ūdeņiem, paaugstinātas amonija, fenolu un mangāna koncentrācijas.

Tomēr Latvijas atsevišķās vietās ir dzeramo pazemes ūdeņu deficīts vai neapmierinoša to kvalitāte - it īpaši šis jautājums ir aktuāls divos reģionos:

• Latvijas ziemeļrietumu daļā (Kolka - Ovīši);
• Carnikavas apkaimē.

Latvija ir ļoti bagāta ar dažādiem minerālūdeņiem, kuru ieguvei un pildīšanai pudelēs vajadzīgi salīdzinoši nelieli kapitālieguldījumi. Minerālūdeņus ir pieņemts klasificēt tipos pēc to sastāvā dominējošiem sāļiem. Latvijā visizplatītākie minerālūdeņu tipi ir:

• hlorīdu kalcija - nātrija bromu saturošie (līdz 25 g/l) ūdeņi ar mineralizāciju 3 - 15 g/l;
• hidrokarbonātu - sulfātu ūdeņi ar mineralizāciju 1,5 - 2,0 g/l;
• hlorīdu nātrija bromu saturošie (līdz 86 mg/l) ūdeņi ar mineralizāciju 15 - 42 g/l;
• sulfātu vai hidrokarbonātu - sulfātu kalcija vai magnija - kalcija sulfātus saturošie (līdz 69 mg/l) ūdeņi ar mineralizāciju 2,5 - 3,0 g/l;
• hlorīdu nātrija bromu saturošie (līdz
• 550 mg/l) ūdeņi ar mineralizāciju līdz 115 - 125 g/l.

Minerālūdeņu izplatība Latvijā īpaši detāli pētīta 1980. gados, kad tika apzinātas lielākās atradnes un akceptēti ievērojami minerālūdeņu krājumi (2.8.att.). Minerālūdeņu izmantošana balneoloģijas vajadzībām un pildīšanai pudelēs, neskatoties uz šo ūdeņu augsto kvalitāti un ievērojamiem krājumiem, ir vēl tikai sākuma stadijā.

Augsti mineralizētie kembrija kā arī venda ūdeņi varētu tikt izmantoti broma, iespējams arī citu elementu rūpnieciskai ieguvei. Šo ūdeņu krājumi vēl nav pietiekami izpētīti.